Vai grīdas apsildei ar siltumsūkni vajag termostatu katrā istabā? Pirms dažiem gadiem atbilde šķita pašsaprotama: protams, vajag. Tagad arvien vairāk uzstādītāju Latvijā saka pretējo. Viņi iesaka atstāt kontūrus vaļā un ļaut siltumsūknim strādāt pēc apkures līknes. Šis stāsts ir par vienu tipisku ģimeni: divi pieaugušie, divi bērni un zemesgabals Pierīgā. Viņi šim jautājumam gāja cauri soli pa solim, un viņu kļūdas un atklājumi derēs ikvienam, kas tagad zīmē savu māju.
Zemesgabals, projekts un pirmās enerģijas prasības
Ģimene nopirka apmēram 1500 m² lielu gabalu jaunā ciematā, pusstundas braucienā no Rīgas centra. Gabala garā mala vērsta uz dienvidiem, tāpēc jau pirmajā vakarā virs plāniem radās doma par lieliem logiem uz dārzu. Sākumā viņi skatījās vienstāva mājas, jo bērniem un vēlāk arī vecvecākiem kāpnes nav vajadzīgas. Ilgāk viņi pakavējās pie skandināviski vienkāršas vienstāva mājas ar 181 m² platību. Tajā dzīvojamā zona veido vienu atvērtu telpu, un guļamistabas grupējas atsevišķā spārnā. Otrs variants bija kompaktāks bungalo ar trim guļamistabām un vienu garāžas vietu. Tas ir lētāks būvniecībā, taču ar mazāk brīvas vietas tehniskajai telpai.
Arhitekts jau pirmajā tikšanās reizē atgādināja divas lietas. Pirmā: jaunai mājai jāatbilst gandrīz nulles enerģijas ēkas prasībām, tāpēc siltināšana, logi un ventilācija ar rekuperāciju šeit ir obligāta bāze, nevis izvēle. Otrā: vai pietiks ar paskaidrojuma rakstu vai būs vajadzīga būvatļauja, nosaka mājas apjoms un vietējais regulējums, un tas jānoskaidro novada būvvaldē, nevis forumos.
Mācība: apkures sistēma sākas ar plānojumu. Guļamistabas, kas sagrupētas vienā spārnā, un dzīvojamā telpa ar dienvidu logiem vēlāk prasīs atšķirīgu siltuma režīmu. Tas jāredz jau tad, kad izvēlas projektu.
Siltumsūknis un pirmais strīds par termostatiem
Pēc ilgām pārdomām ģimene izvēlējās pusotra stāva risinājumu, līdzīgu modernai divstāvu mājai ar 160 m² platību. Lejā ir dzīvojamā telpa, virtuve, viena guļamistaba un vannasistaba, augšā vēl divas guļamistabas. Tāds apjoms uz koka karkasa rūpnīcā tika sarēķināts izdevīgāk nekā plašāka vienstāva māja, un zemesgabalā palika vairāk dārza.
Apkurei tika plānots gaiss-ūdens siltumsūknis un ūdens grīdas apsilde abos stāvos. Uzstādītājs, kuru ieteica kaimiņi, uz jautājumu par termostatiem atbildēja īsi: "Nevajag." Viņa loģika bija tāda. Labi siltinātā mājā grīdā plūst ūdens ar zemu temperatūru, aukstākajās dienās varbūt 30–35 °C, bet lielāko daļu sezonas vēl mazāk. Ja istaba sasilst no saules vai cilvēkiem, starpība starp grīdas un gaisa temperatūru samazinās, un grīda pati atdod mazāk siltuma. To sauc par pašregulāciju. Turklāt jo vairāk kontūru ir atvērti, jo vienmērīgāk siltumsūknis strādā.
Ģimeni šis skaidrojums gan ieinteresēja, gan uztrauca. Viņi abi labāk guļ vēsumā, bet vannasistabā no rīta grib siltumu.
Mācība: pašregulācija darbojas tikai tad, ja turpgaitas temperatūra ir patiešām zema un māja labi siltināta. Ja projektā ir vāji logi vai augsta līkne, solījums "termostati nav vajadzīgi" zaudē pamatu.
Trīs varianti uz galda
Lai nestrīdētos uz sajūtām, ģimene palūdza divus piedāvājumus un salīdzināja trīs pieejas. Cenas ir aptuvenas un atbilst tam, ko 2026. gadā Latvijā piedāvā par desmit kontūru sistēmu. Tās ļoti atšķiras pēc ražotāja un uzstādītāja, tāpēc pirms lēmuma der pārbaudīt aktuālās.
- Visi kontūri vaļā. Papildu izmaksas praktiski nav, ja neskaita rūpīgu hidraulisko balansēšanu. Komforts ir vienmērīgs, bet visās istabās gandrīz vienāda temperatūra. Siltumsūknim tas ir izdevīgākais režīms: liels ūdens apjoms, gari un mierīgi darba cikli, zemākā iespējamā līkne.
- Dažas zonas. Piemēram, guļamistabas atsevišķi un dzīvojamā zona atsevišķi, ar vienu vai diviem termostatiem un izpildmehānismiem uz kolektora. Papildus tas maksā aptuveni 300–700 EUR. Tas ļauj guļamistabām būt par grādu vai diviem vēsākām, un lielākā daļa grīdas paliek atvērta.
- Bezvadu termostats katrā istabā. Ar vadības bloku un izpildmehānismiem uz katra kontūra tas parasti izmaksā no 700 līdz 1800 EUR. Komforta iestatījumi ir visprecīzākie un pieejama arī vadība no telefona. Taču, ja vienlaikus aizveras daudzi kontūri, siltumsūknim pietrūkst kur atdot siltumu. Pavasarī un rudenī, kad vajadzība ir maza, tas sāk bieži ieslēgties un izslēgties. Tādi īsie cikli nolieto kompresoru un samazina efektivitāti, un tos nereti "ārstē" ar bufertvertni vai augstāku līkni, kas maksā vēl.
Otrs uzstādītājs piebilda būtisku lietu: termostats var siltumu tikai atņemt, ne pielikt. Ja istabai pietrūkst siltuma, to atrisina cauruļu solis, kontūra garums un plūsma, nevis ierīce pie sienas.
Mācība: salīdziniet ne tikai iegādes cenu, bet arī to, cik kontūru paliek atvērti siltākajās apkures sezonas dienās. Tieši tas izšķir, vai siltumsūknis strādās mierīgi vai raustīsies.
Četras istabas, kas neiekļāvās vienā līknē
Pārrunājot projektu istabu pa istabai, ģimene atrada četras vietas, kur pilnīga pašregulācija nedarbotos.
Guļamistabas. Lai augšstāvā būtu 18–19 °C, kamēr lejā ir 21–22 °C, ar atvērtiem kontūriem nepietiek. Projektētājs augšā ieplānoja retāku cauruļu soli un mazāku plūsmu, un abām guļamistabām uzlika vienu kopēju zonu ar termostatu. Viņš gan brīdināja, ka koka karkasa mājā starpsienas maz izolē, tāpēc ar atvērtām durvīm starpība izlīdzināsies.
Dzīvojamā telpa ar dienvidu logiem. Saulainā februāra dienā telpa var sasilt par vairākiem grādiem. Klona inerces dēļ termostats šeit maz palīdz: kad tas aizver kontūru, grīdā jau ir uzkrāts siltums. Daudz vairāk līdzēja ārējās žalūzijas un zema līkne, pie kuras pašregulācija sāk darboties ātrāk.
Kamīns. Ģimene gribēja kamīnu ar stiklu dzīvojamā zonā. Uzstādītājs ieteica nekādā gadījumā neizvietot siltumsūkņa telpas sensoru tajā pašā telpā. Pretējā gadījumā, kurinot kamīnu, sistēma nolemtu, ka visa māja ir silta, un atdzesētu guļamistabas. Sensoru novietoja gaitenī, bet dzīvojamās zonas kontūrus atstāja vaļā.
Vannasistaba. Tur vēlamie 24 °C ar zemu turpgaitas temperatūru no grīdas vien nesanāk. Risinājums bija blīvāks cauruļu solis un elektriskais dvieļu žāvētājs ar taimeri rīta stundām. Termostats šim kontūram netika uzstādīts vispār.
Ja mājai ir lielāks apjoms un vairāk guļamistabu, kā divstāvu mājai ar četrām guļamistabām vai 179 m² mājai ar bērnu istabām augšstāvā, zonu loģika paliek tāda pati. Atšķiras tikai kolektoru skaits un tas, cik kontūru pieslēgts katrai zonai.
Mācība: uzrakstiet katrai telpai vēlamo temperatūru un tās "traucētāju": sauli, kamīnu, ventilāciju, durvis. Termostats vajadzīgs tikai tur, kur siltums jāsamazina regulāri un ilgstoši.
Pirmā ziema un ko viņi darītu citādi
Ģimene ievācās oktobra beigās, kad klons vēl nebija pilnībā izžuvis, un pirmos mēnešus siltumsūknis strādāja vairāk nekā gaidīts. Uzstādītājs bija brīdinājis, ka tā būs, un ieteica līkni nekoriģēt pēc pirmajām nedēļām. Decembrī viņš atbrauca vēlreiz, pārbaudīja plūsmas pa kontūriem un nedaudz pazemināja līkni. Pēc tam lejā turējās vienmērīgi 21,5 °C, bet augšā ar aizvērtu guļamistabu zonu bija aptuveni 19 °C.
Viens no secinājumiem pārsteidza. Pavasarī un rudenī guļamistabu termostats gandrīz nemaz nestrādāja, jo ar zemo līkni telpas tāpat palika vēsas. Savu vērtību tas parādīja tikai salā un brīžos, kad lejā kurinājās kamīns. Bažas par īsajiem cikliem nepiepildījās, jo vaļā palika vairāk nekā divas trešdaļas grīdas.
Citādi viņi darītu divas lietas. Pirmkārt, izpildmehānismiem viņi tomēr ielikt tukšas caurules un vietu kolektorā arī pārējām istabām, lai vēlāk zonas varētu pārdalīt bez grīdas uzlaušanas. Otrkārt, vannasistabas apsildi viņi apspriestu ar projektētāju jau projekta sākumā, nevis tad, kad caurules jau bija ieklātas. Kas būvē lielāku vienstāva māju, piemēram, minimālistisku mājai ar trim vannasistabām, tam šis jautājums ir vēl svarīgāks, jo katrai mitrajai telpai vajag savu risinājumu.
Mācība: labākais rezultāts parasti ir kompromiss: lielākā daļa kontūru vaļā, viena vai divas zonas tur, kur vajag vēsāk, un siltākās telpas atrisinātas ar cauruļu izvietojumu. Pirmajā ziemā līkni noregulējiet kopā ar uzstādītāju un tikai tad lemiet, vai termostatu vajag vairāk.
