Februāra rītā, ap desmitiem, zemes gabals Pierīgā izskatījās nevainojams. Sniegs mirdzēja, saule spīdēja tieši pār ielu un sildīja seju, un pāris ar diviem skolas vecuma bērniem, stāvot pie robežstabiņa, jau iztēlojās vasaras vakarus uz terases. Tikai vēlāk, šķirstot pirmos māju projektus, viņi saprata, ka tieši šī saule būs viņu lielākais plānošanas uzdevums. Iela gāja gar zemes gabala dienvidu robežu, un gandrīz katrs „parastais” projekts tieši tur novietoja piebraucamo ceļu, garāžu un ārdurvis.
Zemes gabals, kur saule nāk no ielas puses
Gabals bija tipisks jaunajam ciematam: nedaudz vairāk par tūkstoš kvadrātmetriem, taisnstūris ar aptuveni 30 metrus garu robežu gar ielu un apmēram 40 metru dziļumu. Ziemeļos – kaimiņu dārzi, austrumos un rietumos – vēl neapbūvēti gabali. Plusi bija acīmredzami: īss piebraucamais ceļš, maz sniega tīrīšanas, komunikācijas turpat pie ielas.
Mīnuss kļuva skaidrs, kad ģimene sāka domāt par to, kur viņi patiesībā dzīvos. Rīgas platuma grādos decembra pusdienlaikā saule paceļas tikai apmēram 10 grādus virs horizonta. Tas nozīmē, ka jebkurš priekšmets dienvidu pusē met ēnu, kas ir vairākas reizes garāka par tā augstumu. Divus metrus augsts žogs ziemā aizēno ap desmit metru zemes, bet garāžas jumts – vēl vairāk. Ja mājas dienvidu fasādi aizņem garāža un priekšnams, viesistaba paliek ēnā tieši tajos mēnešos, kad gaismas trūkst visvairāk.
Mācība: apskatiet zemes gabalu ar kompasu telefonā un pierakstiet, kurā pusē ir iela. Uz ielu orientēts dienvidu gabals nav slikts, taču tam vajag projektu, kas izvēlēts tieši šai situācijai, nevis pēc skaistākās bildes.
Pirmie projekti: skaistas fasādes, nepareizā puse
Pirmajā vakarā pie datora abiem iepatikās vienstāva māja lauku sētas noskaņās ar plašu garāžu divām automašīnām. Fasāde bija mājīga, ar ieejas lieveni un simetriskiem logiem. Tad viņi izdrukāja plānu, uzlika to uz zemes gabala shēmas un ieraudzīja problēmu: ja galvenā fasāde skatās uz ielu, tad viss, kas atrodas pretējā pusē, nonāk ziemeļos. Tieši tur projektētājs bija iecerējis viesistabu, virtuvi un terasi.
Šis bija galvenais pagrieziena punkts. Ģimene pārstāja skatīties uz vizualizācijām un sāka ar zīmuli atzīmēt plānā trīs lietas: kur ir ieeja, kur ir dzīvojamās telpas un kur ir izeja uz dārzu. Lielākajai daļai projektu ieeja un dārza puse ir pretējās fasādēs. Uz gabala ar ielu ziemeļos tas ir ideāli, bet viņu gadījumā tieši otrādi. Spoguļot plānu nepalīdz, jo tas maina tikai kreiso un labo pusi.
Atrisinājumi, kurus viņi atrada, bija trīs veidu. Pirmais: māja, kurā ieeja ir sānu fasādē, austrumos vai rietumos, un visa garā dienvidu siena pieder dzīvojamām telpām. Otrais: plāns, kurā ieeja un viesistaba atrodas vienā fasādē, bet ir skaidri nošķirtas, piemēram, ieeja un tehniskās telpas vienā galā, viesistaba otrā. Trešais: pagriezt projektu ar ieeju uz dārza pusi un pievest ar celiņu gar mājas sānu.
Mācība: vērtējiet projektu pēc tā, kur skatās viesistaba, virtuve un terase, nevis pēc tā, kā izskatās ielas fasāde. Uzlieciet plānu uz sava zemes gabala ar pareizu debespušu orientāciju, pirms iemīlaties bildē.
Māja atkāpjas no ielas, dārzs paliek priekšā
Ar arhitektu, kuru viņi nolīga projekta piesaistei, pirmā saruna bija nevis par telpām, bet par to, cik tālu no ielas novietot māju. Vietējais teritorijas plānojums nosaka minimālo attālumu līdz ielai un līdz kaimiņu robežām, un dažās teritorijās arī konkrētu līniju, uz kuras ēkai jāatrodas. Tāpēc arhitekts vispirms pārbaudīja apbūves noteikumus un tikai tad ieteica pārvietot māju dziļāk, tuvāk ziemeļu robežai, ievērojot minimālos attālumus līdz kaimiņiem.
Rezultāts: starp ielu un māju palika aptuveni 15 metrus dziļa josla, kas kļuva par dienvidu dārzu. Garāks piebraucamais ceļš nozīmēja vairāk bruģa un vairāk sniega tīrīšanas, taču ģimene to uzskatīja par godīgu cenu. Turklāt māja, kas stāv gabala ziemeļu daļā, met ēnu uz savu ziemeļu pagalmu un kaimiņu pusi, nevis uz pašu vērtīgāko dārza daļu.
Šajā posmā viņi salīdzināja dažus pavisam atšķirīgus variantus. Garā, mūsdienīgā vienstāva māja bez garāžas ar 180 m² platību varēja izstiept visu dzīvojamo zonu gar dienvidu fasādi. Kompaktais 117 m² vienstāva variants atstātu visvairāk dārza, bet bērniem būtu par šauru, kad viņi paaugs. Savukārt divstāvu māja ar četrām guļamistabām un 195 m² uz neliela pamatu laukuma aizņēma mazāk zemes un atstāja lielāku dārzu, lai gan otrais stāvs met garāku ēnu uz ziemeļiem.
Apskatīja arī tradicionālu divstāvu kotedžu ar 143 m²: šaurs pamats, guļamistabas augšā, dzīvojamā zona apakšā. Tādu māju var novietot cieši pie ziemeļu robežas un atdot dienvidiem gandrīz visu pārējo.
Mācība: novietojiet māju pēc saules, nevis pēc ielas. Pārbaudiet teritorijas plānojumā vai būvvaldē, cik brīvi drīkst izvēlēties mājas vietu, un rēķinieties, ka garāks piebraucamais ceļš maksā vairāk, bet atdod privātu dienvidu dārzu.
Garāža ne saulainākajā stūrī
Garāža bija ģimenes strīdīgākais jautājums. Viņš gribēja apsildāmu garāžu ar darbgaldu, viņa – lai tā nebūtu tieši starp ielu un terasi. Abiem bija taisnība, un risinājums atradās debespusēs.
Rietumu stūris ir pats vērtīgākais: tur ir pēcpusdienas un vakara saule, kad ģimene beidzot ir mājās. Ja garāža aizņem šo stūri, terase zaudē labākās stundas. Tāpēc garāža pārcēlās uz austrumu galu, kur tā aizsedz rīta sauli, kas terasei nav tik būtiska. Virtuves logs palika dienvidaustrumos, lai rīta gaisma tomēr ienāktu brokastu laikā.
Viņi salīdzināja vienstāva bungalo ar vienvietīgu garāžu vienā galā, kur garāžu un guļamistabas viegli novietot austrumos, bet dzīvojamo zonu rietumos, un kompaktu divstāvu māju skandināvu noskaņās ar divvietīgu garāžu, kuras 146 m² ir sakārtoti tā, ka garāža aizņem tikai daļu no fasādes. Abos gadījumos izšķiroša bija viena lieta: vai projektu var spoguļot tā, lai garāža nonāktu austrumos. To pārrunāja ar arhitektu, jo spoguļošana ietekmē arī jumta, kāpņu un komunikāciju izvietojumu.
Austrumos novietotai garāžai izrādījās vēl viens labums: tā kalpo kā buferis pret ielas troksni un skatieniem, un aiz tās ieeja ir aizsargāta no valdošajiem vējiem.
Mācība: garāžu novietojiet austrumu pusē vai pie ziemeļu robežas, nekad dienvidrietumu stūrī. Ja projektā garāža ir „nepareizajā” galā, jautājiet par spoguļotu versiju, nevis meklējiet citu māju.
Terase, ko neredz garāmgājēji
Dienvidu terase pie ielas ir saulaina, bet atklāta. Pirmā doma bija augsts, necaurredzams žogs gar visu ielas robežu. Tad abi atcerējās ēnu aprēķinu no pirmās nodaļas un saprata, ka paši sev uzbūvētu ēnu. Turklāt daudzās pašvaldībās ielas pusē žoga augstums un caurredzamība ir ierobežota ar saistošajiem noteikumiem, tāpēc pirms pasūtīšanas tos vajag pārbaudīt.
Risinājums bija slāņains. Terase pārcēlās uz dienvidu fasādes rietumu daļu, kur to no austrumiem pusotru metru dziļi aizsedz pati māja. Pie ielas robežas – zems, daļēji caurredzams žogs un aiz tā dzīvžogs no skābarža, kas vasarā ir biezs, bet ziemā laiž cauri gaismu. Pie pašas terases, tās rietumu malā, – koka lamelu siena aptuveni 1,8 metru augstumā.
Kāpēc tas strādā? Vasaras pusdienā saule Latvijā ir augstu, ap 55 grādiem, tāpēc tāda siena met tikai aptuveni metru garu ēnu un terasi netraucē. Ziemā terasi neviens neizmanto, bet gaisma caur zemo žogu un kailajiem zariem joprojām sasniedz viesistabas logus.
Starp terasi un ielu palika zāliens, pāris ābeles un smilšu kaste bērniem. Lapu koki dienvidos ir labs sabiedrotais: vasarā tie dod ēnu un privātumu, ziemā – nemaz neaizsedz sauli.
Mācība: privātumu veidojiet tuvu terasei un no sāniem, nevis ar augstu sienu dienvidu robežā. Izmantojiet lapu kokus un dzīvžogus, kas maina caurredzamību pa sezonām, un pārbaudiet pašvaldības prasības ielas žogiem.
Pārcelšanās un pirmā ziema
Galu galā ģimene izvēlējās vienstāva variantu ar garu dienvidu fasādi un garāžu austrumu galā. Arhitekts sagatavoja dokumentāciju un iesniedza to Būvniecības informācijas sistēmā. Vai mazai dzīvojamai mājai pietiek ar paskaidrojuma rakstu vai vajag būvatļauju, atkarīgs no ēkas parametriem un vietējiem noteikumiem, tāpēc to viņi noskaidroja būvvaldē pašā sākumā.
Māju uzbūvēja no rūpnīcā ražotiem koka karkasa paneļiem, tāpēc sienas un jumts bija gatavi dažās nedēļās, un lielākā daļa laika aizgāja iekšdarbiem. Tā kā jaunām mājām jāatbilst gandrīz nulles enerģijas prasībām, apkuri nodrošina gaiss–ūdens siltumsūknis, bet ventilāciju – sistēma ar rekuperāciju.
Lielie dienvidu logi pirmajā pavasarī attaisnoja sevi. Saulainās marta pēcpusdienās viesistaba sasilst pati, un siltumsūknis tobrīd gandrīz nestrādā. Vienu lietu gan vajadzēja papildināt jau pirmajā vasarā: ārējās žalūzijas rietumu daļai, jo jūlija vakaros istaba bez tām pārkarsa. Jumta pārkare dienvidos palīdz augstajai vasaras saulei, bet zemo vakara sauli no rietumiem tā neaptur.
Novembrī, kad diena kļuva īsa, bija skaidrs, ka lēmumi bijuši pareizi. Brokastis notiek rīta gaismā, pēcpusdienas saule krīt uz viesistabas grīdu, un no ielas garāmgājēji redz tikai dzīvžogu un ābeles. Ārdurvis joprojām ir ielas pusē, tikai vairs neaizņem labāko vietu.
Mācība: lielie dienvidu logi ir vērtība, taču plānojiet tiem ēnojumu jau projektā, īpaši rietumu pusē. Būvniecības procedūru un energoefektivitātes prasības pārbaudiet ar arhitektu vai būvvaldi pirms galīgā projekta izvēles, jo noteikumi laika gaitā mainās.
