Pirmajā ziemā jaunajā mājā viņi gandrīz nedzirdēja, kā otrajā stāvā nolaiž ūdeni tualetē. Dzīvojamā istaba atrodas tieši zem vannasistabas, bet vakarā pie televizora valda klusums. Tā nav veiksme. Tas ir rezultāts lēmumiem, kas tika pieņemti brīdī, kad māja vēl bija tikai rasējums. Šis stāsts ir par tipisku ģimeni no Rīgas, divi pieaugušie un divi bērni, kuri uzbūvēja divstāvu māju ar pagrabu Pierīgā, un par to, kā viņi saplānoja to mājas daļu, ko pēc remonta neviens vairs neredz: iekšējo kanalizāciju.
Zemesgabals bez centrālās kanalizācijas un pirmās skices
Zemesgabals bija nopirkts jaunā ciematā ar ielu un elektrību, taču bez centralizētās kanalizācijas. Tātad vajadzēs savu bioloģisko attīrīšanas iekārtu. Pavasarī gruntsūdeņi stāvēja augstu, un kaimiņi stāstīja par mitriem pagrabiem. Ģimene tomēr gribēja pagrabu, jo tur varētu ierīkot tehnisko telpu siltumsūknim un rekuperatoram, veļas mazgātavu un, protams, pirti ar dušu.
Viņi salīdzināja vairākus projektus. Viens bija kompakta 182 m² māja ar trim guļamistabām, lēta būvniecībā, bet bērniem bez rezerves istabas. Citam, klasiskas fasādes projektam ar četrām guļamistabām, nav garāžas, un tas viņiem šķita pluss, jo auto tāpat stāv zem nojumes. Vēl apsvēra plašāku 262 m² variantu ar lielāku dienas zonu. Izvēlējās 201 m² māju ar četrām guļamistabām. Izšķīra kāda detaļa, uz ko norādīja arhitekts: otrā stāva vannasistaba atrodas gandrīz tieši virs pirmā stāva sanmezgla. Tas nozīmē vienu stāvvadu, nevis divus, un īsus horizontālos posmus.
Mācība: projektu izvēloties, salīdziniet ne tikai istabu skaitu, bet arī to, kur atrodas mitrās telpas. Ja vannasistabas ir viena virs otras un tuvu tehniskajai telpai, kanalizācija sanāk vienkāršāka, lētāka un klusāka.
Diametri un slīpumi: kas jāzina, pirms ielej klonu
Pagrabu būvēja no monolītā betona, bet virszemes stāvus no rūpnīcā ražotiem koka karkasa paneļiem. Inženieris uzreiz brīdināja: atveres caurulēm pārsegumu sijās jāparedz rūpnīcas rasējumos, nevis jāurbj objektā ar kaltu un cerību.
Projektā bija ierakstīti ierastie izmēri. Tualetes podam un stāvvadam paredzēja 110 mm caurules. Izlietnēm, dušai, vannai un veļasmašīnai lika 40–50 mm caurules. Ar slīpumu ir svarīgi trāpīt robežās. Tievākām caurulēm parasti iesaka ap 2–3 cm uz metru, 110 mm caurulēm pietiek ar 1–2 cm uz metru. Ja slīpums ir par mazu, notekūdeņi stāv uz vietas. Ja tas ir par stāvu, ūdens aizskrien ātrāk par cietajām daļiņām, un tās paliek caurulē. Precīzās vērtības nosaka būvnormatīvs un konkrētais projekts, tāpēc šeit vārds ir projektētājam.
Horizontālajos posmos 90° līkumu vietā lika divus 45° līkumus. Katrā vietā, kur caurule maina virzienu zem grīdas, paredzēja tīrīšanas atveri ar piekļuvi.
Mācība: koka karkasa mājā cauruļu trases jāprojektē kopā ar konstrukciju. Slīpums nav "jo lielāks, jo labāk", jo pārāk stāva caurule aizsērē tāpat kā pārāk lēzena.
Stāvvads, kas elpo caur jumtu
Pirmajā tāmē stāvvads beidzās bēniņos ar aerācijas vārstu. Tā ir lētāka un ātrāka izbūve, un jumtā nav jātaisa vēl viens caurums. Projektētājs tomēr ieteica stāvvadu turpināt caur jumtu ar to pašu 110 mm diametru. Iemesls bija attīrīšanas iekārta. Gāzēm no tās jāiziet ārā, un daudzi ražotāji paredz, ka iekārta tiek ventilēta tieši caur mājas stāvvadu. Aerācijas vārsts ielaiž gaisu sistēmā, bet ārā to nelaiž. Ja tas ir vienīgais vārsts, smakām nav kur palikt.
Gandrīz nulles enerģijas ēkā katrs caurums jumtā ir risks gaisa necaurlaidībai. Tāpēc caurules šķērsojumu tvaika izolācijas slānī noblīvēja ar speciālu manšeti un vēlāk pārbaudīja gaisa necaurlaidības testā. Izvadu uz jumta novietoja tālāk no jumta logiem un rekuperatora gaisa ņemšanas vietas. Aerācijas vārstu tomēr izmantoja, tikai ne kā galveno ventilāciju: to ielika pagraba sanmezgla atzarā, kas ir garš un tāls no stāvvada. Tas palīdz, lai sifonos neizsūktos ūdens un smaka nenāktu atpakaļ telpā.
Mācība: ja ir sava attīrīšanas iekārta vai septiķis, vismaz vienam stāvvadam jābūt izvadītam ārā. Aerācijas vārsti der gariem atzariem, bet vārstam jābūt siltā un pieejamā vietā, un tas neaizstāj ventilāciju caur jumtu.
Lai tualete otrajā stāvā nebūtu dzirdama viesistabā
Parastās pelēkās plastmasas caurules ir lētas un viegli montējamas, bet krītošs ūdens tajās skan kā bungās. Vieglā koka karkasa mājā šo troksni nekas neaizklāj. Ģimene stāvvadam un visām caurulēm otrā stāva pārsegumā izvēlējās skaņu slāpējošas daudzslāņu caurules ar minerālu pildvielu. 2025. gada cenās starpība visai mājai bija daži simti eiro. Tas ir maz salīdzinājumā ar sienas atvēršanu vēlāk.
Caurules vien nepietika. Stāvvadu piestiprināja ar skavām, kurām ir gumijas starplikas, un nekur cieši nepiespieda pie sijām vai statņiem. Kārbu ap stāvvadu piepildīja ar minerālvati un apšuva ar divām ģipškartona kārtām. Vietā, kur stāvvads apakšā pagriežas horizontāli, ūdens sitas visstiprāk, tāpēc arī tur lika divus 45° līkumus un papildu izolāciju.
Mācība: klusumu rada trīs lietas kopā: skaņu slāpējoša caurule, elastīgi stiprinājumi un pildīta kārba. Ja kāda no tām izpaliek, troksnis atrod ceļu caur konstrukciju.
Pagrabs zem līmeņa: sūknis, pretvārsts un attīrīšanas iekārta
Pagrabā izšķīrās vissvarīgākais. Pašteces kanalizācija darbojas tikai tad, ja ierīce atrodas augstāk par vietu, kur caurule iziet caur pamatu un ar slīpumu nonāk attīrīšanas iekārtā. Iekārtas ieplūde parasti ir mazāk nekā metra dziļumā. Pagraba grīda bija vairāk nekā divus metrus zem zemes, tātad duša, pirts trapi, veļasmašīna un tehniskās telpas grīdas traps atradās zemāk par iekārtu. Ūdens uz augšu pats netek.
Risinājums bija kanalizācijas pārsūknēšanas iekārta: kompakts sūknis ar tvertni, ko var ielikt nišā vai grīdā. Spiedvadu no tā izveda virs pašteces līmeņa ar cilpu, un tikai tad pievienoja kopējai caurulei. Ģimenes sanmezglā pagrabā nav poda, tāpēc pietika ar vienkāršāku modeli dušai un veļasmašīnai. Ja pagrabā būtu pilna vannasistaba ar tualeti, vajadzētu jaudīgāku iekārtu. 2025. gadā tāda parasti maksāja no dažiem simtiem līdz pusotram tūkstotim eiro, atkarībā no jaudas.
Pretvārsts ir domāts citai situācijai. Tas ir vajadzīgs, kad ierīces atrodas mazliet virs izplūdes līmeņa, bet zem līmeņa, līdz kuram ūdens var pacelties, piemēram, aizsērējot vai pārplūstot attīrīšanas iekārtai. Pretvārsts neļauj ūdenim tecēt atpakaļ, bet uz augšu to nepārvieto. Ģimene vēl ielika signalizāciju, kas ieslēdzas, ja sūknis neiesūknē, un vienojās paši ar sevi: ja nav elektrības, pagraba dušu nelieto.
Ja plānojat pagrabā ne tikai pirti, bet arī viesu istabu, skatieties uz lielākiem projektiem, kur pagrabs ir pilnvērtīgs stāvs. Tāda ir, piemēram, 283 m² tradicionāla māja vai lauku mājas stilā veidots projekts ar 383 m². Tur sūknim jābūt paredzētam jau pirmajā skicē, nevis jāpiemeklē pēc tam.
Mācība: pirms projektēt pagraba sanmezglu, uzziniet attīrīšanas iekārtas ieplūdes dziļumu. Ja ierīces ir zemāk, vajag sūkni. Pretvārsts tikai pasargā no atplūdes. Paredziet sūknim vietu, apkopes piekļuvi un trauksmes signālu.
Pārbaudes, pirms viss pazūd zem klona un ģipškartona
Pirms pagrabā lēja klonu, caurules zem grīdas piepildīja ar ūdeni un atstāja uz diennakti, vērojot, vai līmenis nekrīt. Ar līmeņrādi pārbaudīja slīpumus katrā posmā. Katru trasi nofotografēja ar mērlenti kadrā, lai vēlāk zinātu, kur nedrīkst urbt. Otrajā stāvā, pirms sienas aizvēra, vienlaikus nolaida ūdeni tualetē, vannā un izlietnē. Tad klausījās, vai sifonos nesāk burbuļot, un pārbaudīja, vai visi savienojumi ir sausi. Sūkni izmēģināja ar spaiņiem ūdens, un trauksmes signālu pārbaudīja, mākslīgi paceļot pludiņu.
Visu, gan foto, gan pārbaužu rezultātus, pievienoja izpilddokumentācijai. Būvvaldē projekts bija saskaņots kā parasta dzīvojamā māja, tomēr prasības un dokumentu apjoms dažādos novados atšķiras, tāpēc pārbaudiet tās savā būvvaldē vai pie sava arhitekta. Ievākšanās dienā kanalizācija bija vienīgā sistēma, par kuru neviens nedomāja. Tieši tā tam arī jābūt.
Mācība: ūdens necaurlaidības pārbaude, slīpumu kontrole un fotogrāfijas pirms sienu un klona aizvēršanas maksā dažas stundas darba. Kļūda, kas atklājas vēlāk, maksā atvērtu grīdu.
